Digitālās tehnoloģijas pirmsskolās nenozīmē sēdēt pie ekrāniem

Par digitāliem mācību materiāliem

Digitālās tehnoloģijas pirmsskolās nenozīmē sēdēt pie ekrāniem

Izdzirdot jēdzienu “digitālās tehnoloģijas pirmsskolās”, daļa vecāku saķer galvu – vai tas nozīmē, ka bērni vairāk laika pavadīs ekrāna priekšā? Tā nav, uzskata Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Linda Daniela, norādot, ka veiksmīga digitālās kompetences attīstīšana var nozīmēt lieliskas karjeras iespējas nākotnē.

Digitālā kompetence – vai tikai ekrāni?

Digitālo kompetenci var apgūt daudzos un dažādos veidos. Tādēļ svarīgi saprast, kas ar to domāts. Lielās grupas, kurās dalās digitālie līdzekļi, ir ekrāna digitālās ierīces un bezekrāna. Bezekrāna ierīces nozīmē, ka bērns mācās kaut ko darīt, izmantojot digitālu rīku. Ar šādu ierīču palīdzību bērnu pamazām var ieinteresēt, piemēram, no kurienes un kāpēc nāk skaņa, vēlāk jau bērnam var mācīt kodēšanas un programmēšanas pamatlietas. Pirmsskolā svarīgi daudz lielāku uzsvaru likt uz bezekrāna ierīcēm un rīkiem.

“Universitātē ir projekti, kuros strādājam, lai tieši pirmsskolas vecuma bērniem sekmētu algoritmiski analītisko domāšanu,” stāsta speciāliste. Viņa rāda reālus piemērus – īpašu grāmatu un digitālu pildspalvu, ar kuras palīdzību var no lapām nolasīt informāciju. Kā vēl vienu no piemēriem min rotaļlietu Bitīti, kurai virsū ir bultiņas. Ar to palīdzību bērnam jāiemācās bultiņas saspiest tā, lai Bitīte nokļūtu konkrētā vietā, tādējādi bērnam iemācot programmēšanas pamatus. Un šajā procesā nav iesaistīts ekrāns. Kā vēl viens digitālo tehnoloģiju izmantošanas veidiem, kas jau šobrīd pieejams pirmsskolas vecuma bērniem – robotikas pulciņi. “Tajos vēlākā posmā parādās arī ekrāns, kurā jāsaliek kopā dažādu krāsu kubiciņi, kur viens no tiem nozīmē, piemēram, kustību uz priekšu, jāieliek cipari, cik ātra būs kustība. Un arī tā bērns mācās programmēt,” tā Linda Daniela.

Šobrīd pirmsskolas pamatā nav aprīkotas ar digitālām ierīcēm, kā arī pedagogi nav apmācīti darbam ar jau izstrādātajām iekārtām.

Vecāku bailes no ekrāniem

Dzirdot par digitalizāciju pirmsskolās, vecāki parasti kļūst bažīgi – vai tas nozīmē, ka bērni pavadīs vairāk laika pie ekrāniem. No vienas puses šīs bažas ir pamatotas. Viens no iemesliem – vecāki paši bērniem gana agri un salīdzinoši ilgi piedāvā viedierīces, jo tās atvieglo atvašu pieskatīšanu, tajā pašā laikā mammas un tēti nevēlas, lai tas notiek arī pirmsskolās. “Ja runājam par ekrāniem, tiem ir savas sliktās blaknes, par ko pasaulē arī runā. Un pamatojums ir tajā, ka bērni ekrānā bieži aizraujas tikai ar kādu vienu lietu. Tomēr nevar uz visu raudzīties vienpusēji – viedierīcēs ir daudzas labas lietas, ko bērns tomēr var iemācīties, piemēram, apgūt krāsas, iepazītu burtus. Vecāki jautā, kādēļ, krāsas burtus mācīties digitālos veidos, ja ir vecās labās metodes, kas ļoti labi strādā. Un tā arī ir – vecās metodes labi strādā. Arī kodēšanu var iemācīties bez īpašām ierīcēm, vienkārši veicinot bērna kustēšanos un telpiskuma izjūtu. Izaicinājums ir tajā, ka agri vai vēlu bērnam tik un tā būs jāiemācās izmantot kādas iekārtas un ierīces,” skaidro profesore.

Digitālā paaudzei tomēr jāmāca digitālo rīku lietošana

21. gadsimta pašā sākumā Marks Prenskis definēja, ka ir tāda digitālā paaudze. Tobrīd pasaule automātiski pieņēma, ka digitālās paaudzes bērni paši intuitīvi zina, ko iesākt ar digitālajiem rīkiem. “Nu kāds laiks ir pagājis, un mēs esam sapratuši, ka bērniem ir jāmāca viedierīču un citu digitālo tehnoloģiju lietošana un jēgpilna izmantošana soli pa solim. Līdzīgi, kā mēs bērnam mācām, ko darīt ar nazi – nevis vienkārši vicināties, bet uzmanīgi sagriezt, piemēram, gurķi,” stāsta profesore.

Pastāv uzskats, ka, ieviešot digitālo prasmju apguvi jau pirmsskolā, bērni būs saprātīgāki un zinošāki lietotāji, jo viņiem būs bāze, kurai audzēt klāt jaunas zināšanas un kompetences. Tajā pašā laikā, ja bērns viedierīces sāks lietot tikai sākumskolā, nekas ļauns nenotiks. Vienīgi jāņem vērā, ka var notikt līdzīgs process, kā tas ir ar, piemēram, burtu apguvi. Tie bērni, kuri būs iemācījušies lasīt ātrāk, skolā arī labāk lasīs. Līdzīgi ir ar digitāliem jautājumiem – ja būs bērni, kuri būs ātrāk sākuši apgūt digitālās prasmes, viņi pratīs tās izmantot labāk par vienaudžiem, kuri tik tajā brīdī sāks tehnoloģiju apguvi. Ja tam nepievērš atbilstošu uzmanību, var ciest bērna motivācija un pašvērtējums. Tas nozīmē, ka digitalizācijas procesu ieviešanai visās pirmsskolās ideālā variantā būtu jānotiek līdzīgā līmenī. “Protams, mēs nerunājam par divgadīgiem un pat trīsgadīgiem bērniem, bet par lielākiem bērniem. Vienlaikus, jāatceras, ka pasaule nepaliks mazāk digitāla no tā, ka mēs neļausim viņam ar to darboties,” rezumē speciāliste.

INTERESANTI

Seimūrs Paperts izdomāja jēdzienu “tehnoloģiju bagātināta mācīšanās”. Tas nozīmē, ka bērniem telefons ne tikai jāizmanto kā ekrāns, bet jāiemācās tikt tajā iekšā. Viņš izdomāja bērniem domāto programmēšanas valodu LOGO, viņš ir arī Lego Mindstorm robotikas izgudrotājs. Viņa uzskats, kaut ko izmantot ir labi, bet vēl labāk – saprast kā tas tehnoloģiski darbojas.

Vai bērna smadzenes piemērotas viedierīču lietošanai?

Kad bērna smadzenes attīstās, viņam sākotnēji jāspēj koncentrēties uz vienu lietu, lielākā vecumā uz divām lietām, tā pamazām kāpinot lietu skaitu, uz ko spēt koncentrēties. Viedierīcē parasti uzreiz ir ļoti daudz lietu un darbību, uz ko noturēt uzmanību. Līdz ar to smadzeņu attīstībā nenotiek secīgums. Lietojot telefonus, planšetes, datorus, bērns iemācās ātri kaut ko uztvert, bet īslaicīgi. Tomēr, kad bērni mācās un apgūst zināšanas, mēs vēlamies, lai viņi smadzenēs spēj uzkrāt vairāk informācijas. Bet šādā veidā mēs trenējam īslaicīgo uzmanību, fragmentārismu. Šādas problēmas parasti nerodas tad, ja laiks pie viedierīces ir dozēts. “Tāpat svarīgi, ja bērns izmanto viedierīci, ko viņš tajā dara. Piemēram, vecāki var piedāvāt kādu burtu apguves programmu. Tas ir lieliski, bet kas notiks tālāk? Nesen veicu pētījumu par muzeju aplikācijām no izglītojošās perspektīvas. Secinājums – aplikācijās izglītojošais moments ir ļoti vāji izstrādāts. Jo jābūt ne tikai izklaidējošam faktoram, bet arī uzdevumam, zināšanu pārbaudei, savā ziņā jābūt klāt skolotājam. Un tas ir arī citās izpausmēs – ja nolemjam, ka bērnam nepieciešama planšete burtu vai krāsu apguvei, svarīgi, kas notiek tālāk. Te parasti pirmsskolā klāt ir skolotājs,” skaidro Linda Daniela. Diemžēl šobrīd Latvijā ir ļoti maz aplikāciju, ko pirmsskolas pedagogs var jēgpilni izmantot darbā ar bērniem, ja viņš nolemtu, ka bērniem var piedāvāt kādus uzdevumus.

Ekrāna ierīču trūkumi:

  • Pārāk daudz informācijas vienā brīdī.
  • Pārāk bieži mainās informācija.
  • Parasti nav skaidrības, ko darīt tālāk ar iegūto informāciju.

Kā vēl vienu trūkumu var minēt pārmērīgu viedierīcē pavadīto laiku, ja pieaugušais bērnam tiešām ļauj tur pavadīt pārāk ilgu laiku un neseko izmantotajam saturam.

Citu valstu pieredze

Ja skatāmies uz Ziemeļvalstīm, tur uzskata, ka arī maziem bērniem mēs varam piedāvāt digitālās tehnoloģijas. Tomēr Skandināvijā nerunā par ilgu ekrāna laiku, bet par digitālām ierīcēm, caur kurām kaut ko mācās. Jā, tas var būt arī ekrāns, kur kaut ko interesantu parāda, ko sarežģītāk parādīt grāmatā vai neiespējami dabā, bet tajā pašā laikā bērns darbojas arī ar kaut ko citu. Savukārt Itālija izceļas ar ļoti attīstītu robotikas nozari. Sākotnēji tās bija privātas iniciatīvas, bet nu to iekļauj mācību saturā valsts līmenī. “Caur robotiku viņi bērniem iemāca – ja es saprotu, kā darbojas sensors, es saprotu, ka lifts patiesībā ir vienkārša lieta. Tiem, kuri Latvijā strādā ar di8gitalizācijas jautājumiem, būtu jādomā, kā mēs varam būt vieni no vadošajiem šajā jomā – lai esam nevis darba darītāji, bet izgudrotāji un jaunu produktu radītāji. Mērķis, ko visiem kopā sasniegt – lai bērni ir tie, kuri izgudro robotus, nevis tos apkalpo,” pārdomās dalās speciāliste.

Izglītības ministrijā ir noslēdzies konkurss par digitālo mācību līdzekļu izstrādi. Uzņēmēji varēja pieteikt plašu piedāvājumu. Problēma, ka Latvijā nav pārāk daudz uzņēmumu, kas ar to nodarbojas, tāpat šādu materiālu izstrāde ir gana dārga.

Sarežģītākais viena līdzekļa izstrādes ietvaros ir milzīgais darbs – jāizstrādā ne tikai produkts, bet arī uzdevumi, testi, skolotāja darba uzdevumi utml.

VĒRTS ZINĀT!

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē plānota jauna studiju programma maģistriem par tehnoloģijām izglītībā. Programmā plānotas arī lekcijas par kiberpsiholoģiju un digitālo tehnoloģiju pedagoģiju.

Ko šobrīd var darīt pedagogs?

Digitālo tehnoloģiju apguvē pirmsskolas līmenī šobrīd pedagogi paši neko daudz nevar izdarīt kaut vai tādēļ, ka pirmsskolās nav atbilstoša aprīkojuma. Ir pedagogi, kuriem ir iespēja izmantot ekrānus kaut kā parādīšanai, piemēram, viena iespēja parādīt kurmi grāmatā un tad parādīt īstu kurmi video, bet jāsaprot, ka tie ir digitāli mācību līdzekļi, un ar to izmantošanu bērns neapgūs algoritmiski analītisko domāšanu. Lai bērnu aizvirzītu līdz šai domāšanai, ir nepieciešami pavisam citi rīki un paņēmieni. “Mēs optimistiski varam aicināt pedagogus darīt pašiem un nākt klajā ar iniciatīvām, bet realitātē viņiem trūkst zināšanu un resursu. Ja mēs pirmsskolai kaut ko pērkam, patiešām jābūt izpratnei, ko ar to darīt un ko ar to var iemācīt. Nav jēgas iegādāties tehnoloģiskos izgudrojumus un dažas reizes iedot bērniem paspēlēties,” tā profesore.

Foto: Shutterstock.com

Raksts sagatavots ESF projekta “Digitālo mācību un metodisko līdzekļu izstrāde inovatīvu pirmsskolas izglītības programmu nodrošināšanai” (vienošanās Nr. 8.3.1.2/19/A/014)

Saistītie raksti