Dialogs

Hanss Jakobs Sunnbijs: „Bērniem jājūt, ka viņi ir vērtības” 

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Hanss Jakobs Sunnbijs.
Tētis: pieciem bērniem.
Brīvajā laikā patīk: skriet vai atrast klusu vietu, lai pabūtu vienatnē. 
Mīļākais ēdiens: jēra ribiņas Ziemassvētkos. 
Dzīves moto: vienmēr mēģini vēlreiz.
Gudrība, ko esmu aizguvis no bērniem: pārvari grūto un turpini priecāties 

 

„Labs un vērtīgs bērnudārza darbinieks ir tas, kurš bērnu uztver kā subjektu – kā cilvēku ar jūtām, intelektu un savām domām –, nevis kā objektu, lietu,” sarunā par bērnam draudzīgu bērnudārzu stāsta pedagogs un piecu bērnu tēvs Hanss Jakobs Sunnbijs (Hans Jacob Sundby) no Norvēģijas. Viņa un sievas kopīgi radītais privātais bērnudārzs „CreaKids” (Norvēģijā saukts „Læringsverkstedet”) un tā koncepcija strauji guvusi popularitāti arī citās valstīs, to skaitā Latvijā.


Hanss Jakobs un Randi Sunnbiji ir pedagogi un savu pirmo bērnudārzu Norvēģijā atvēra 2003. gadā. Viņu pašu radītajās mācību iestādēs ir mācījušies arī visi pieci viņu bērni. Kad entuziasma pilnajam pārim jautā, cik vēl bērnudārzu plānots atvērt, viņi atbildot: cik vēl bērniem ir nepieciešams pateikt, ka viņi ir vērtības? 

 

Esmu lasījusi, ka kopumā jums ir aptuveni 150 bērnudārzi. Kurās valstīs tie ir atvērti? 
Šobrīd mums 230 bērnudārzi un divas skolas ir Norvēģijā, 70 bērnudārzi un desmit skolas Zviedrijā, divi bērnudārzi Dubaijā un četri bērnudārzi Rīgā. 

 

Kā jūs nolēmāt bērnudārzu atvērt arī Latvijā? 
Kāds mūsu drauga draugs, kurš zināja par mūsu bērnudārziem Norvēģijā, mudināja mūs atvērt bērnudārzu bijušā biroju ēkā. 1991. un 1992. gadā es dzīvoju Rīgā, un esmu laimīgs šajā skaistajā pilsētā atkal kaut ko darīt. Mēs esam ļoti pateicīgi Dainai Kājiņai, mūsu Latvijas bērnudārzu vadītājai, – viņa ir radījusi visu, kas mums Rīgā ir.

 

Jūsu pirmais bērnudārzs Norvēģijā atvērās pirms 16 gadiem. Kā jums šķiet – kas ir galvenais iemesls, kāpēc „CreaKids” ir tik lieli panākumi? 
Pirmo bērnudārzu Norvēģijā atvērām 2003. gadā. Šobrīd mūsu bērnudārzus apmeklē aptuveni 25 000 bērnu, un mums ir 6000 darbinieku. Mēs abi ar sievu esam pedagogi, mana sieva Randi ir speciālais pedagogs. Mūsu uzņēmums ir 100 % ģimenes uzņēmums. Jau kopš pirmās dienas mums bija skaidrs: šis uzņēmums ir mūsu dzīve. Un, kopš mums pašiem ir pieci bērni, mēs savu bērnudārzu filozofiju vēlētos nodot nākamajām paaudzēm. Mūs uz priekšu nevirza finansiālā motivācija. Vispirms mēs radījām paši savu vērtību platformu. Un šīs vērtības uzņēmumā nav plika izkārtne vai brošūra, tā ir dzīva, vibrējoša kultūra. Mēs no sirds vēlamies nodrošināt bērniem tādu vidi, kas viņiem palīdz attīstīties, zelt. 
„CreaKids” mērķis ir attīstīt un vadīt Eiropā labākos bērnudārzus, kur mūsu bērni jūt, ka viņi ir vērtība, kur vecāki jūtas droši un mūsu darbiniekiem ir iespēja darīt lielisku darbu. 
„CreaKids” pamatuzstādījums, galvenā ideja ir, ka ikviens cilvēks ir vērtība; vērtība nevis tā, ko viņš dara vai saka, dēļ, bet tā, kāds viņš ir, dēļ. 
Savos bērnudārzos mēs izmantojam pašu radītu sociālās kompetences programmu „Sirds programma”, lai bērnos un pieaugušajos attīstītu pašvērtības izjūtu un veicinātu sociālo mijiedarbību. 

 

Sakiet, varbūt jūsu idejas par to, kādam ir (vai nav) jābūt bērnudārzam, ir radušās no paša bērnības pieredzes bērnudārzā? 
Es neapmeklēju bērnudārzu. 

 

Un kā ar jūsu bērniem? Vai arī viņi bērnudārzā nav gājuši?
Visi mūsu bērni ir gājuši „CreaKids” bērnudārzā. Vecākie bērni apmeklēja pašu pirmo mūsu veidoto bērnudārzu, tobrīd tajā strādājām mēs ar sievu. Jaunākais dēls gāja vienā no mūsu dabas bērnudārziem, katru dienu piecu gadu garumā pavadot ārā. Viņam tik ļoti patika! Tiesa, pēc tam sekoja smags laiks, pielāgojoties nepieciešamībai mierīgi nosēdēt skolas solā. Savukārt mūsu dēls, kuram ir Dauna sindroms, mūsu bērnudārzā bija pirmais bērns ar īpašām vajadzībām. Pēc tam pie mums ir mācījušies vēl daži bērni ar šādu sindromu.

Jūs esat bijis daudzos bērnudārzos dažādās valstīs. Kā jums šķiet – kādas ir lielākās kļūdas vai pat grēki, kas bērnudārzos tiek pieļauti? 
Ikvienam bērnudārzam ir nepieciešami labi darbinieki, un esmu pārliecināts, ka labs un vērtīgs bērnudārza darbinieks ir tas, kurš bērnu uztver kā subjektu, nevis objektu. Ja pret bērniem izturas kā pret objektiem, nevis kā pret cilvēciskām būtnēm, kurām ir jūtas, intelekts un savas domas, tad tāda arī ir sadarbība – pieaugušo acīs bērni ir „lietas”, kas tikai jāpieskata un kam jāpiedāvā kādas aktivitātes, viņus pašus tajās pat īsti neiesaistot. Turpretī labs pedagogs seko bērna interesēm, un mācīšanās notiek spēļu, rotaļu veidā visas dienas garumā. Ja bērni pieaugušā acīs ir subjekti, tad viņi ar interesi klausīsies stāstītajā, viņi gribēs iesaistīties un piedalīties piedāvātajās rotaļās un nodarbēs. 
Šis viss ir par bērna pašvērtības attīstīšanu un ticību tam, ka bērnam varam iemācīt un palīdzēt veidot attiecības un sadarbību ar citiem bērniem un pieaugušajiem.  

 

Kāds ir jūsu viedoklis – kurā vecumā bērnam ir labākais laiks bērnudārza gaitu uzsākšanai? Daudzi eksperti saka: no trīs gadu vecuma. Tāpēc, ja bērns bērnudārzu sāk apmeklēt agrākā vecumā, vecāki jūtas vainīgi. 
Katrs bērns ir jāvērtē individuāli – kad viņš jūtas pietiekami drošs, lai atstātu vecākus un uzsāktu kontaktu ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Es neticu, ka šī viena atbilde un vecums der visām situācijām un visiem bērniem. 
Turklāt lielākajai daļai vecāku pat nav iespēju izvēlēties palikt mājās ar saviem bērniem vai iet uz darbu. Es ticu, ka labs bērnudārzs spēj atbalstīt ģimeni, piedāvājot bērnam drošu vidi un iejūtīgus aprūpētājus. Ģimenei un bērnudārzam ir jāsadarbojas. Un ļoti svarīgi, lai bērnudārzs vecākiem stāsta par viņu bērnu, informē par dienas gaitām, tādējādi vecāki var izprast, cik daudz laba viņu atvase šeit saņem un piedzīvo. Tad vecāki nejustos vainīgi. 
Taču, jā, tas ir fakts, ka sākumā mazajam cilvēkam ir nepieciešams jūtīgs un atbildīgs aprūpētājs, kurš ir bērna „drošā bāze” un pamats, lai mazais cilvēks varētu veiksmīgi attīstīties, – tas ir saskaņā ar piesaistes teoriju. Diemžēl ne vienmēr mājas ir šī stabilā, drošā vide. Ir bērni, kam labs bērnudārzs var ļoti palīdzēt. 
Sociālās mācīšanās teorijā uzsvars ir likts uz to, ka bērni mācās cits no cita sociālā kontekstā – vērojot un atdarinot cits citu. Ja vide un apstākļi mājās ir tādi, kur bērnam nav atbalstošu rotaļu biedru, tad labā bērnudārzā tādi noteikti būs. 

 

Ja jūs nolemtu Latvijā atvērt arī kādu skolu, domāju, ka tās ģimenes, kas jau paguvušas iemīlēt „CreaKids” bērnudārzu filozofiju, būtu ļoti iepriecinātas. Vai jums ir kādi plāni attiecībā uz skolas atvēršanu Rīgā? 
Skolu pasaulē ienācām 2018. gadā, un nu mums ir desmit skolas Zviedrijā un divas Norvēģijā. Šobrīd mums nav īpašu plānu attiecībā uz skolu Rīgā, tomēr ir visas iespējas to izdarīt. 

Kas jums jūsu darbā patīk visvairāk? Un varbūt varat pastāstīt, ko visvairāk jūsu ģimenes uzņēmumā patīk darīt jūsu sievai? 
Man patīk uzņēmuma vadīšanas izaicinājumi, atrisināt dažādas problēmas, sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem, ejot uz kopīgu mērķi. Man patīk, kad ir liela darba slodze un ir nepieciešamība salikt prioritātes – tad ir jāmēģina domāt gudri. Un patīk arī tas, ka uzņēmuma izaugsme ir strauja, līdz ar to lietas ātri mainās. 
Manai sievai Randi patīk vadīt seminārus izglītības jomas pārstāvjiem – viņai ir daudz lielisku ideju, kā mācīt bērnus rotaļu veidā. Tāpat šajos semināros viņa raisa motivāciju katrā bērnā ieraudzīt īpašo, lai viņš spētu sasniegt vairāk. 

 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa
Foto: no privātā arhīva, Hanss Jakobs ar sievu Randi un bērniem (no kreisās) Ingerlinnu, Karulīnu, Velini, Hansu Ūlaju un  Hansu Jūliusu.

Saistītie raksti