Dialogs

"CreaKids" vadītāja Daina Kājiņa: krīze pirmsskolām ir iespēju un ieguvumu laiks

Mainīgā pasaule reizēm liek pieņemt straujus lēmumus un ātrus risinājumus. Sākoties Covid-19 pandēmijai, pirmsskolas bija viena no tām daudzajām nozarēm, kurām ļoti ātri vajadzēja pārkārtot darbus, vienlaikus neapstājoties pavisam. Kā veicies, pielāgojoties jaunajai situācijai, un kāda ir vasara, intervijā stāsta pirmsskolas “CreaKids” un Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja Daina Kājiņa.


Vizītkarte:
Daina ir 3 bērnu mamma: Adele (19), Edvards (13), Gustavs (10)
Izglītība: pirmsskolas pedagogs, grāmatvede-ekonomiste
Aizraušanās: pārgājieni
Mīļākais diennakts brīdis: rīts

 

Par “CreaKids”:
“CreaKids” ir starptautiskas izglītības iestādes reģionāla sastāvdaļa; Latvijā atvērtas 4 filiāles, top piektā. 
Norvēģijā pēc šīs izglītības autorprogrammas darbojas vairāk nekā 230 pirmsskolu.
Filiāles izveidotas arī Zviedrijā, Vācijā un Apvienotajos Arābu Emirātos. 


Kā Tu atceries Covid-19 krīzes sākumu?
Tajā dienā, kad valstī izsludināja ārkārtas stāvokli, es plānoju braukt uz Liepāju pie vīra, ļaujot bērniem nākamajā dienā, kas bija piektdiena, neiet uz skolu. Piektdienas rītā ar mani sazinājās “Panorāmas” žurnāliste un jautāja, vai varēšu komentēt situāciju. Es piekritu. 
Mani aizrauj nestandarta situācijas, man tik padod kaut ko risināt! Jau pirmajos vakaros sēdēju un kalu plānus. Vispirms izsūtīju vēstules pašvaldībām un visiem mūsu bērnudārzu telpu īpašniekiem un lūdzu nomas maksas atlaidi. Lai gan biju gatava jebkādiem rezultātiem, arī atteikumiem. Tomēr gan ar pašvaldībām bija ļoti laba komunikācija par līdzfinansējuma saglabāšanu un birokrātijas atcelšanu attiecībā uz ar ārstu zīmēm, gan racionāls un skaidrs dialogs ar Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvjiem. 
Man nesen bija ļoti interesanta saruna ar vienu matemātikas skolotāju, kurš pamatskolas bērniem nespēj ieskaidrot, ka vajag mācīties matemātiku. Taču dzīve pierāda tās noderīgumu – krīzes situācijās, kad mani pārņem emocijas, izveidoju tabulu, salieku tajā visus plusus un mīnusus, un tad skaidri redzu, kurš risinājums konkrētajā gadījumā ir vispiemērotākais. 
Mazliet atkāpjoties no tēmas, gribu pateikt, ka man dzīvē ļoti svarīga ir “CreaKids” pamatideja – darbs ar mīlestību un profesionālitāte. Norvēģu kolēģe Yvonne semināros ir stāstījusi, ka nevar būt veiksmīgs skolotājs, ja pedagoģijā neieliek visu savu sirdi. Vienlaikus šajā darbā tu nevari būt arī pārāk salds cilvēks bez profesionālā mugurkaula. Līdzīgi kā šajā atziņā, arī krīzē jāmeklē un jāatrod pareizais balanss, kas mums, Privāto Pirmsskolu Biedrībai, izdevās. Uzreiz noorganizējām kopēju WhatsApp grupu un sākām intensīvi diskutēt, lai meklētu risinājumus. No vienas puses, mēs, 42 iestāžu vadītāji un īpašnieki, esam savstarpēji konkurenti, no otras puses, šajā grūtajā laikā vienotā platformā apmaināmies idejām un airējam to laivu kopā.
Esmu pieņēmusi, ka iepriekšējā dzīve savā identiskajā veidolā neatgriezīsies un piesardzība – lielāka vai mazāka – būs jāievēro visu laiku, bet patiesi iepriecina, kā mūsu valdība vada šos procesus, un tas redzams arī rezultātā.

Vai likās, ka krīze uznāk pēkšņi, vai tomēr iepriekš varēja sajust kādas pazīmes?
Nē, neko tādu negaidīju, bet man bija interesanti salīdzināt Latvijas un Norvēģijas pieredzi. Norvēģi uz pandēmiju reaģēja ātrāk - kolēģei Yvonnei bija paredzēts brauciens uz Latviju, bet viņa jau divas nedēļas iepriekš teica, ka sakarā ar Covid-19 nebrauks. Es vēl brīnījos – nav taču tik traki, viss būs kārtībā!
Norvēģijā momentāni uz dažām nedēļām aizslēdza bērnudārzus; tad, ievērojot stingras rekomendācijas, tie pamazām atsāka darbu. Mani iedvesmoja Ivonnas teiktais – mēs neviens neesam vainīgi tajā, kas noticis, bet varam rīkoties pēc labākā scenārija un darīt visu, ko iesaka mūsu valdības.

 

Vai tas nozīmē, ka privātajām pirmsskolām šobrīd ir grūti laiki? 
Krīze pirmsskolām ir milzīgs ieguvumu un iespēju laiks, jo izgaismo jautājumus, ko nepieciešams risināt. 
Kad izsludināja ārkārtas stāvokli, sociālajos tīklos vecāki diskutēja par to, kāpēc privātās pirmsskolas joprojām ņem samaksu par pirmsskolas pakalpojumu. Tādējādi spilgti izcēlās problēma, kas patiesībā bijusi visu laiku un saistās ar līdzfinansējumu par viena bērna izmaksām pirmsskolā. Pašvaldības maksā tik, cik atbilstoši valdības aprēķinātajai metodikai tiek tērēts vienam bērnam, un tajā iekļautas konkrētas izdevumu pozīcijas, bet nav ietverti visi reālie izdevumi. Piemēram, infrastruktūra – privātie maksā nomu vai kredītu par nekustamo īpašumu, kurā atrodas bērnudārzs, bet pašvaldībai šādi izdevumi izmaksās nav jāiekļauj. Precīzāk, nomas maksa kā aile metodikā ir iekļauta, bet tai pretī pašvaldības raksta 0, bet mums sanāk līdz pat 100 eiro uz bērnu. Ārkārtas situācijā, kad mūs aicināja samazināt vecāku līdzmaksājumu, tā bija viena no diskusiju tēmām - kā lai mēs to izdarām? Dzīvei atkal ieejot normālās sliedēs, jāķeras pie aprēķinu metodikas uzlabošanas un jānosaka precīzi un atbilstoši patieso izmaksu kritēriji, lai nerodas šī greizā prakse. 
Ja skatāmies uz skandināviem, tur vecākiem nav starpības, vai bērns iet pašvaldības, vai privātajā bērnudārzā. Šajā sakarā gribu pieminēt 2008.-2009.gadā Valsts kancelejas organizēto auditu par izglītības iestāžu uzraudzības funkcijām, kur skaidri un nepārprotami secināja, ka gan attiecībā uz privātiem, gan pašvaldību bērnudārziem uzraugošo iestāžu prasības ir identiskas, atšķiras tikai dibinātājs un finanšu avots. Līdz ar to valdībai vajadzētu darboties un meklēt risinājumus, lai pašvaldības un privātie dārziņi netiktu pretnostatīti, jo mēs visi darām vienu darbu. 

Sākoties Covid-19, pirmsskolu ikdiena un ritms strauji mainījās. Kā izskatās vasara?
Līdz šim vasarās vienmēr esam strādājuši, tiesa – ne tādā apmērā kā gada aukstajā periodā. Jūnijā, jūlijā un augustā parasti darbojamies ar 70% aktivitāti. Tā kā situācija ir stabilizējusies, bērni nāk, darbs notiek arī šovasar.  
Grāmatveži mūsu darbiniekiem aizrāda par atvaļinājumu uzkrāšanos, un tā arī bija, ka par spīti atvaļinājumu plānošanai, tie uzkrājās, jo pedagogiem pienākas astoņas brīvas nedēļas. Mēs nevienam darbiniekam neliedzām iet atpūsties, bet kaut kā tas uzkrājums tomēr veidojās. Līdz ar ārkārtas situāciju martā un aprīlī skolotāji varēja to izmantot. Savukārt vecāki savus atvaļinājumus un iespējas atstāt bērnus mājās iztērējuši, un tas tagad jūtams. Esam veikuši vecāku aptauju par to, kā viņi jūtas šajā krīzē. Jāteic, ka atbildes bija diametrāli pretējas - no sajūsmas līdz kritikai, no ieinteresētības līdz pilnīgai ignorancei, pilnīgi visa krāsu gamma. Bet šī informācija palīdz mums virzīties uz priekšu un saprast, ko un kā labāk darīt turpmāk. 

 

Kā Covid-19 atstāj ietekmi uz biznesu, nozari kopumā?
Par to šobrīd jebkādus secinājumus izdarīt pāragri, ņemot vērā, ka ekonomiskā krīze tā pa īstam vēl var būt nākotnē.  

Noteikti jūties atbildīga par uzņēmumu, darbiniekiem. Vai reizēm negribas pabāzt galvu zem segas un dažas dienas ne par ko nedomāt?
Nē, tā gan nav bijis, un jau no paša sākuma sapratu, ka jāmeklē risinājums. 
Pirms diviem gadiem mūsu kolektīvā bija milzīgs demogrāfiskais sprādziens, šovasar šīs darbinieces atgriežas. Tā kā atvērsim jaunu filiāli, būs iespēja visiem nodrošināt darbu un nevienu nevajadzēs atlaist. Esmu pārliecināta, ka neatkarīgi no ekonomiskās situācijas bērnudārzi būs vajadzīgi vienmēr – arī tad, ja praktiskais darbs būs jāorganizē citādi. 

Ko darīji pirms “CreaKids”?
Kopš 1993.gada 15 gadus nostrādāju pašvaldības bērnudārzā. Ne mērķtiecīgi, bet apstākļi izveidojās tā, ka diezgan ātri kļuvu par dārziņa vadītāju. Protams, sākotnēji izēdu vairākus pudus sāls, tajā pašā laikā piedzīvojot daudzas interesantas lietas. 
Ik pa laikam ar tādu saldu garšu atceros kapitālo remontu šajā bērnudārzā. Kā salīdzinoši jauna vadītāja biju optimisma pilna – remontdarbi ieplānoti, budžets satāmēts, celtnieki apsolījuši četros mēnešos visu paveikt. Biju pilnīgi pārliecināta, ka tā, kā sola, tā arī būs, lai gan kolēģes teica, ka dzīvē tā nenotiek, un visi remonti kavējas. Vienojos ar vecākiem, kuriem bija iespēja ar bērniem pabūt mājās; kuri galīgi nevarēja, tiem sarunāju vietas kaimiņu bērnudārzos. Vienu vārdu sakot, viss salikās perfekti, bet, protams, remontu laikā pabeigt neizdevās – dārziņam vajadzēja būt gatavam septembra vidū, bet reāli bērni varēja nākt vien ap 18.novembri. Remontdarbu kavēšanos radīja daži birokrātiski iemesli, bet bija arī skaidri identificējamas būvnieku kļūdas un neizdarības. Lai gan man trūka pieredzes, darīju to, ko tajā brīdī uzskatīju par labāko - mums pat notika celtnieku tikšanās ar vecākiem, un, šķiet, viņi uztvēra vecāku satraukumu. Tas rezultējās ar to, ka būvniecības kompānija katrai ģimenei kompensēja būvdarbu kavēšanos, izmaksājot auklīšu algu. Jo tālāk iet laiks, jo neticamāks man pašai liekas šis stāsts.  
Kad 2007.gadā piedzima otrais bērns, sapratu, ka esmu nogurusi no bērnudārza rindas. Tolaik, ja bērnudārzā varēja uzņemt 88 bērnus, rindā gaidīja pieci vai seši simti mazuļu. Tā kā nebija elektroniskās reģistrācijas sistēmas, katru gadu aprīlī vecākiem, kuri vēlējās apstiprināt gatavību savu bērnu laist konkrētajā dārziņā, bija jānāk pārreģistrēties. Tas bija mežonīgs slogs, faktiski cīņa ar vējdzirnavām, un katrs vecāks, kurš nāca uz pārreģistrāciju, izteica viedokli, ka visa sistēma jau saknē ir nepareiza. Tad man arī radās sajūta, ka varbūt pienācis brīdis dzīvē ko mainīt.
Sāku apsvērt ideju atvērt pašai savu bērnudārzu, pat biju atradusi potenciālos finanšu partnerus. Taču tad kādā pasākumā satiku “Patņa” īpašnieci Zani Ozolu, salīdzinoši ātri vienojos ar viņu par darbu “Patnī” ar mērķi atvērt jaunu filiāli. Paralēli sākās mana darbošanās Privāto Bērnudārzu Biedrībā. Iepriekšējā vadītāja teica, ka vēlas nomaiņu, un es piekritu uz gadu ieņemt viņas vietu, bet nu jau biedrību vadu 12 gadus, jo darba pietiek visu laiku. 
Kad “Patņa” filiāle bija atvērta, es palīdzēju ar vēl vairāku bērnudārzu atvēršanu, un tad iepazinos ar Hansu Jacobu, “CreaKids” īpašnieku. Sākumā viņu konsultēju, kā Latvijā atvērt savu pirmsskolu - mums bija sadarbība vairāk nekā pusgada garumā. Un, kad biju stingri nolēmusi aiziet no “Patņa”, viņš izteica piedāvājumu, kuram gan uzreiz neteicu “jā” - man bija svarīgi pabūt Norvēģijā un saprast, kas ir tas, ko viņš vēlas Latvijā. 

 

Un tā sākās Tava iepazīšanās ar norvēģu pieredzi? 
Jā. Iepazīstinot norvēģus ar Latvijas sistēmu, rādīju labākos bērnudārzus, ar kuriem lepojos. Viņi atzina, ka ir patīkami redzēt, ka bērniem radīti labi apstākļi, bet vienlaikus grūti pieņemt nevienlīdzīgo situāciju, ka daļai bērnu ir skaisti bērnudārzi, daļai bērnu vecāku par to jāmaksā, bet daļai bērnu vispār bērnudārzi nav pieejami. Šis viņu redzējums man iedeva pilnīgi citu skatu punktu. 
Esot Norvēģijā, man bija liels pārsteigums, ka ieeju vienkāršā ēkā, kas nav arhitektūras brīnums, bet iekšā jūtu milzīgu mīlestību un atvērtību un redzu vidi, kas radīta tieši bērniem. 
Tas viss mani tik ļoti uzrunāja, ka biju gatava pieņemt jauno izaicinājumu. Protams, bija vairākas lietas, par kurām likās – nu labi, es to pamēģināšu, bet nezinu, kā būs. Viena no tām - baltas sienas telpās. Iepriekš mana pieeja bērnudārzā bija - jo krāsaināk, jo labāk. Tagad piekrītu, ka baltas sienas ir vislabākais risinājums, bet 2011.gadā tas bija izaicinājums. Sākumā vecāki jautāja – kad jūs nokrāsosiet sienas? Bet pēc kāda laika sapratu, ka tas tiešām strādā, jo uz baltām sienām izceļas bērnu darbi, fotogrāfijas, jebkāds noformējums, tāpēc kaut katru dienu varam iekārtot atšķirīgu vidi un justies harmoniski. 
Norvēģiem arī atšķiras pieeja telpu plānošanai - ir grupu telpas un darbnīcas. Katrā bērnudārzā noteikti ir mākslas, sirds, valodu un matemātikas darbnīcas, kurās veidojas konkrētu lietu bāze, un līdz ar to katras grupas telpa nav jāiekārto ar daudziem identiskiem materiāliem. Bērni darbojas darbnīcās, no kurām vajadzības gadījumā var paņemt vajadzīgās lietas. Spilgti atceros kādas dārziņa kolēģes komentāru – jums tāds mazliet patukšs, bet ļoti laba sajūta. Tāpēc joprojām uzskatu, ka svarīgi vidi iekārtot jēgpilni.

 

Kāds ir Tavs statuss “CreaKidā”?
Uzņēmuma valdē ir īpašnieks un finanšu direktors, bet manas pilnvaras noteiktas prokūrā. Tas nozīmē, ka varu veikt komercdarbību īpašnieka vārdā. Mana tiešā kontaktpersona darba jautājumos ir Yvonne, kura Norvēģijā pilda līdzīgas funkcijas kā es. Organizējot “CreaKids” darbību Latvijā, visu simtprocentīgi izjūtu kā savu atbildību. Uzņēmuma administrēšanai Latvijā esam ieviesuši norvēģu sistēmu, kas paredz, ka ir viens vadītājs, kurš organizē visu darbu; tādā klasiskā izpratnē viņam nav vietnieku. Vadītājs var piesaistīt ārpakalpojumu kādos konkrētos jautājumos, piemēram, pārtikas tehnologu aprēķinātas ēdienkartes. Vienlaikus vadītājs ir tas, kuram jāpārredz viss laukums un jāpārzina visas tēmas, kas saistītas ar bērnudārzu. 
“CreaKids” komandu sāku veidot iepriekšējās krīzes laikā - Latvijas Televīzijā iesniedzām pieteikumu rubrikā “Te ir darbs”. Šobrīd ir daudz darbinieku, kas strādā kopš pirmās dienas, bet, protams, ir arī tādi, kas sapratuši, ka mums nav pa ceļam. Katrai no četrām “Creakids” filiālēm ir sava vadītāja, un viņas visas pie mums sākušas darbu kā skolotājas vai skolotāja palīgi. Esam eksperimentējuši un mēģinājuši dažādi organizēt vadības darbu, tomēr modelis, ka katrai filiālei ir sava vadītāja, bet mēs strādājam kā vienota komanda, izrādījies visefektīvākais. Viena otru atbalstām, varam aizvietot un pilnībā uzticēties.
Runājot par izaugsmi, svarīgi ir uzticēties darbiniekiem. Reizēm šķiet, ka zinu vislabāk, kā ir pareizi, bet tam jātiek pāri. Mēs kā vadītāji daudz strādājam ar sevi, reizi mēnesī obligāta ir supervīzija. Meklējot, kā vēl uzlabot savu darbu, secinājām, ka varētu noderēt uzņēmuma vadības sistēma “Lean”, kas palīdz izdarīt labāk, efektīvāk, ar mazākiem ieguldījumiem un sasniedzamāku rezultātu. Izstrādātā sistēma ir kā vadītāja rokasgrāmata, kurā vienmēr var ieskatīties, lai pieņemtie lēmumi nebūtu emocionāli, bet gan racionāli, strukturēti un pamatoti. Protams, palielinoties bērnudārzu skaitam, pieaug arī izaicinājumi, tajā pašā laikā noteiktās problēmsituācijās, kuras mēdz atkārtoties, tu jau zini, kā jārīkojas. 

 

Paplašinoties dārziņu skaitam, Tev tomēr darba paliek vairāk. 
Jā, bet tajā pašā laikā ikdienas darbu ir mazāk, jo pašlaik nevienā filiālē neesmu vadītāja. Šobrīd mans darbs prasa rūpīgu plānošanu, jo daudz laika aiziet gan digitālajam projektam*, gan jaunā bērnudārza atvēršanai, kur vēl jāsaskaņo telpu plāni, rotaļu laukumu iekārtojums un citas lietas. Par jauno bērnudārzu tā attīstītāji ir optimistiski, bet, protams, jātur roka uz pulsa un jāskatās, kādas korekcijas ieviesīs Covid-19 un tā ietekme tautsaimniecībā. 

 

“CreaKids” Latvijā top piektā filiāle?
Jā, tā atradīsies blakus IKEA veikalam, kur top jauns tirdzniecības centrs un kurā ar pilnīgi atsevišķu ieeju būsim mēs. Pirmsskola paredzēta 100 bērniem, un, lai gan līdz šim oficiāli nekur par to neesam stāstījuši, visas vietas jau aizpildītas. Tas, manuprāt, spilgti atspoguļo šo kliedzošo bērnudārzu rindu problēmu; pie tam, nevis mūsu bērnudārzā kā tādā, bet pirmsskolu pieejamībā vispār.

 

Vai nekad no darbu daudzuma neuznāk nogurums? 
Protams, uznāk, un tas ir pilnīgi normāli. Tagad man ir fantastiska aizraušanās, mēs ar draudzeni kopā ļoti daudz staigājam. Darām to jau trešo gadu, un sākotnējais mērķis bija ārpus ikdienas aktivitātēm mēnesī noiet 100 kilometru. Mums patīk staigāt pa mežu Garkalnē, viena otru motivējam, vai nu ejot darbadienu vakaros pa maziem gabaliem, vai brīvdienās veicot garākus pārgājienus. Covid-19 laikā, kad darbs vairāk tika organizēts no mājām un laiks ietaupījās uz braukāšanas rēķina, aprīlī nogājām 250 kilometru. Kā tradīcija ieviesusies svētdienas rītu staigāšana, kad pieceļamies agrāk par ģimeni un dodamies 20 kilometru pārgājienā. Draudzene strādā pilnīgi citā nozarē – mārketingā, bet mums ir tik daudz, ko pārrunāt. Un tas tik ļoti veldzē un uzlādē! 

 

Tu teici, ka savulaik ir bijusi ideja par savu privāto dārziņu. Vai tu tomēr laiku pa laikam pie šīs idejas neatgriezies?
Nē, un tas ir labākais, kas ar mani noticis. Tagad es neveidotu savu privāto bērnudārzu, apzinoties ārkārtīgi plašo jautājumu loku, kas jārisina – finanses, mācību saturs, darba organizācija un vēl simts citu. 
Kad “CreaKids” uzsāka darbu, apmācību metodiku licenzējām kā autorprogrammu. Mēs ticam savai programmai un redzam tās rezultātu. Vienlaikus jāpiemin, ka norvēģu vadība ļoti respektē lokālo brīvību, tostarp vietējās tradīcijas un iespējas. Pāris būtiskas atšķirības – mums darbalaiks ir no 7 līdz 19, viņiem – no 7 līdz 17; mūsu bērni diendusu guļ līdz pat bērnudārza pabeigšanai, viņu bērni – līdz 3 gadu vecumam, pie tam pēc individuāla grafika, nevis visi reizē. Tas vienmēr, vienam pie otra ciemojoties, ir apbrīnas vērts – mēs brīnāmies, kā dara viņi, viņi brīnās, kā iet mums. 
Man patīk būt daļai no tik lielas kompānijas. Covid-19 laikā bieži tikāmies videokonferencēs ar kolēģiem no Norvēģijas, Vācijas un Arābu Emirātiem, un šī starptautiskā vide rada fantastisku sajūtu, kurā nav negatīvas konkurences, bet ir iespēja ieraudzīt savas stiprās puses un lietas, ko varētu pamainīt. 
Pirms četriem gadiem “CreaKids” atvēra bērnudārzu Apvienotajos Arābu Emirātos, un man piedāvāja braukt uz turieni dalīties pieredzē. Biju pārsteigta, ka dārziņā var būt 17 dažādu tautību bērni, no kuriem katrs citā vecumā beidz bērnudārza apmācības. Tad sapratu, cik saprotama kārtība un ritms ir pie mums.

 

Liela sadaļa, runājot par bērnudārziem, ir komunikācija ar vecākiem. 
Par šo tēmu gadu gaitā esmu ļoti daudz domājusi un arī iekšēji ar sevi strādājusi. Deviņdesmito gadu beigās piedalījos Sorosa fonda finansētā projektā “Soli pa solim”, kurā runāja par tobrīd absolūtu inovāciju – kā bērniem adaptēties bērnudārzā un par sākotnēju vecāku būšanu kopā ar bērnu. Man likās, ka ir pareizi, ka tiem vecākiem, kuri grib šādu pieeju, jānāk augustā, bet septembrī noteikti vairs ne. Iepazīstoties ar norvēģu pieredzi, sapratu, ka viņiem kā likums – adaptācijas laikā vecāki ir kopā ar bērnu. Šo ideju pārņemot,  mēs pasakām, ka tā ir arī vecāku atbildība gan bērna dēļ, gan vecāku dēļ, gan personāla dēļ – lai saprastu, vai bērnam un ģimenei konkrētais modelis der. Neapgalvoju, ka visiem visam ir jāpatīk, galvenais – katram atrast savu un būt ar to apmierinātam.
Atceros, ka, strādājot pašvaldības bērnudārzā, kur ir četras grupiņas, automātiski savā prātā vecākus sadalīju tādos, kuri ir atsaucīgi, kuri tādi nav un tādos, kam viss ir slikti. Vēlāk, nonākot “Patnī”, pašai bija pārsteigums, ka vecāki nāk ar pilnīgi atšķirīgām gaidām – jo viņi izvēlējušies privāto bērnudārzu, par kuru maksā! Bija sajūta, ka viņi atnākuši meklēt kaut ko labāku. Tajā pašā laikā ir kāda pieredze, uz kuru viņi atsaucas, ka tā nav pozitīva. Visiem vecākiem sanākot kopā, veidojas gaidas – visi meklē to labāko un, ja tādu neatrod, automātiski reaģē. Tas bija brīdis, kad man sev, ņemot  vērā, ka iepriekš šo pašu darbu darīju ar tieši tādu pašu atdevi, bija jāatbild, kas tagad atšķiras un ko esmu gatava darīt, lai spētu būt adekvātā kontaktā ar ikvienu no vecākiem. Tad arī radās un nostiprinājās pārliecība, ka tā ir mana personīgā atbildība, lai man pa gaiteni pretī varētu nākt jebkurš no vecākiem un man nebūs vēlmes iešļūkt kādā kabinetā. Man jāspēj iet pretī un aprunāties ar ikvienu. 
Katrs vecāks savam bērnam grib labāko, arī pedagogs, savu darbu darot, grib to pašu. Kāpēc lai rastos konflikts vai neapmierinātība, kuru nevarētu atrisināt?
Ik pa laikam dzirdu, ka ar mūsdienu vecākiem nav viegli sadarboties, bet es to pilnībā noraidu. Arī man ir bijušas dažādas situācijas, kuras esmu iemācījusies risināt. Viena no metodēm, ar kuras palīdzību to daru, ir mediācija. Uzskatu, ka šai metodei mūsu nozarē ir milzu perspektīva.

Manuprāt, Tevī vispār piemīt milzu spēja uz cilvēkiem skatīties pozitīvi. Šādu skatījumu ar apgūtām metodēm vien nepanāksi. 
Pozitīvajā attieksmē daudz esmu mācījusies no Yvonnes. Viņa bieži atgādina, un arī es to saku vecākiem sapulcēs, – mēs esam kopīgi atbildīgi par laimīgu bērna bērnību. Es tam no sirds ticu, un tas man ļauj savu darbu darīt pēc labākās sirdsapziņas. Ja pasaku, ka daru iespējami labāko, tas nenozīmē, ka nevaru kļūdīties. Ja konkrētajā mirklī apliecināšu savu maksimālo atdevi, bet cilvēks objektīvi spēs norādīt uz kļūdām, es varu ko mainīt. Tādā ziņā katrs vecāks, kurš atnāk ar pamatotām vai mazāk pamatotām prasībām, ir izaicinātājs, kas veicina izaugsmei. 
Arī privātajos bērnudārzos nevienam netiek izdabāts, tajos ir skaidri noteikumi un kārtība, tradīcijas, attieksme. Tālāk jau mēs meklējam krustpunktu sadarbībai. Tāpēc veiksmīgas komunikācijas atslēga ar vecākiem ir adaptācijas periods, kad mums jāinvestē laiks un pacietība, stāstot par to, ko mēs darām un ko nedarām.

 

Tas nozīmē darbu arī ar pirmsskolas pedagogiem. 
Arī šis ar aspekts, par ko jādomā. Piemēram, audzinātāja izdomā, ka būtu lieliski, ja bērnus izņemtu līdz pulksten pieciem, jo tad viņa varētu ātrāk doties mājās. Pāris dienu tā arī notiek, bet trešajā dienā bērna mamma paspēj būt bērnam pakaļ īsi pirms pulksten septiņiem. Kas notiek? Skolotājas gaidas nav piepildījušās, bērns laicīgi nav izņemts, un automātiski rodas negatīvas emocijas, pat dusmas. Tad ienāk mamma, kura, iespējams, pati jūtas vainīga, un saka – ārprāts, mans bērns ir pēdējais! Skolotāja atsaka – jā, un jau no pieciem. Un abas puses ir aizvainotas un neapmierinātas. Tajā pašā laikā skolotāja, uzņemoties atbildību būt bērnudārza pedagogam, zina, ka darbs ir līdz septiņiem, tāpēc viņai jāsaplāno savs laiks tā, lai neuztrauktos, ka kādu bērnu īsi pirms pulksten septiņiem izņem kā pēdējo. 
Kad mani bērni gāja bērnudārzā, arī man bija reakcija – ārprāts, mans bērns pēdējais! Manuprāt, tā ir jebkuras mammas automātiska reakcija. Tāpēc ir tik svarīgi, kā skolotāja uz to noreaģēs. Ja viņa pateiks – mans darbalaiks ir līdz septiņiem, un mums bija ļoti jauks laiks kopā, tad jau pamatos ielikta harmonija. 
Pāris gadus lasīju studentiem lekcijas par sadarbību ar bērnu vecākiem, un šis darbs mani ļoti aizrāva. Godīgi stāstīju par to, ka komunikācija ar vecākiem nav tikai pļava ar skaistiem ziediem, bet arī izaicinājums, kur arī ne tik pozitīvā sarunā jāspēj atrast labais, lai nebūtu vēlme no vecākiem izvairīties. 

 

Kāda pati biji kā mamma?
Man liekas, ar katru bērnu ikviens vecāks paliek mierīgāks. Ja ar pirmo bērnu man būtu tas miers, kas ar trešo, būtu bijis tik viegli! Ar pirmo bērnu satraukums par katru mazāko problēmu vai vēršanās pie ārsta un palīdzības lūgšana likās normāli. Ar trešo par daudzām lietām sapratu, ka viss taču ir kārtībā, nekas ārkārtējs nav noticis.

 

Kad bērni bija mazi, vai viegli bija atrast balansu starp darbu un mājām?
Man visi bērni gāja bērnudārzā, kamēr es strādāju, līdz ar to man it kā dienas laikā nebija cieša kontakta, un tomēr biju ar viņiem kopā. Darbs bērnudārzā bija pateicīgs arī ar to, ka visi vakari, visas brīvdienas mums bija kopīgas. Tētis periodiski strādāja Liepājā, bet brīvdienās bija mājās, savukārt, kad viņš bija Liepājā, mēs braucām pie viņa. 
Esot vienā laikā bērnudārzā, mani puiši ļoti labi saprata robežas, viņi nekad nenāca pie manis uz kabinetu vai jebkādā veidā neuztraucās, ka mamma ir bērnudārzā. Vecākie bērni gāja dārziņā no trīs gadu vecuma, jaunākais – no diviem gadiem. Un tā ir vēl viena lieta, kas manos uzskatos mainījās. Kad strādāju pašvaldības bērnudārzā, kur bērnus uzņēma no 3 gadu vecuma, es šo ideju aizstāvēju, jo tai ir savs pamats. Taču jaunākajam bērnam bija iespēja sākt iet dārziņā no diviem gadiem. Adaptēšanās laikā biju kopā ar viņu un uztraucos, kā tas būs, kad mēs būsim vienā ēkā, man taču vajadzēs no viņa izvairīties. Pāris reizes, cenšoties izvairīties, es ar dēlu satikos, savukārt viņš uz mani skatījās pilnīgi bez jebkādām emocijām. Tātad tā biju es, kas kaut ko mēģināja iztēloties vairāk, nekā bija patiesībā. Jo grupiņā viņš arī savos divos gados jutās absolūtā komfortā. 
Kad atvēru pirmo “CreaKids”, uzzināju, ka norvēģi bērnus dārziņā laiž no viena gada vecuma. Respektējot savu darba devēju, uzreiz neoponēju, bet jutu lielu izbrīnu par to. Latvijā pierasts domāt, kā ir pareizi, un ar to mēs vecākus, īpaši mammas, varam iedzīt stresā. Bet katrai ģimenei var būt savi apsvērumi, kāpēc kaut kas ir nepieciešams. Ja mēs pasakām, ka pareizi bērnu laist bērnudārzā no 3 gadu vecuma, kā lai vecāks jūtas?
Šeit vietā minēt vēl kādu man mīļu tēmu par darba organizēšanu pirmsskolā. Pērn norvēģiem bērnudārzu jautājumos bija reforma, ko ar prieku novēlētu arī Latvijai. Līdz pagājušajam gadam Norvēģijā bija noteikts ar likumu, ka mazajās grupās uz četriem bērniem jābūt vienam pieaugušajam, lielajās grupās – uz sešiem bērniem vienam pieaugušajam. Šādi organizējot darbu, ir pilnīgi skaidrs, ka bērns arī no viena gada vecuma var iet uz bērnudārzu. Un to es piedzīvoju Kastrānes ielā, atverot pirmo “CreaKids”. Man sarunā ar vecākiem bija svarīgi saprast, cik viņi paši ir droši laist savus bērnus dārziņā. Latvijā ir tendence, ka mammas vēlas ātrāk atgriezties darba tirgū, kas ir pilnīgi normāli, un nav viņām par to jāpārmet, bet jārada apstākļi, lai ģimene justos droša un laimīga. 

 

* Ar mērķi izstrādāt digitālo mācību un metodisko līdzekļu kopas privātā pirmsskola “CreaKids” uzsākusi projektu “Digitālo mācību un metodisko līdzekļu izstrāde inovatīvu pirmsskolas izglītības programmu nodrošināšanai”. Plānots izveidot mācību līdzekļus valodu, matemātikas, veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomās, lai atvieglotu, kā arī modernizētu pirmsskolu pedagogu sagatavošanās darbu nodarbībām.

Saistītie raksti