Dialogs

Audzinātāja Kristīne: Nevienā citā darbā tevi nesamīļos 40 reižu dienā!

Viņu varētu saukt par sapņu audzinātāju – ar lielu mīlestību runā par bērniem, ar saprati par vecākiem un visam pāri – miers un pārliecība, ka tieši darbs ar bērniem ir pats svarīgākais darbs pasaulē. “Viss, ko mēs darām, ir bērnu dēļ,” saka Kristīne Zvaigzne, “”CreaKids” pirmsskolas audzinātāja.

 

Interesanti, ka Kristīne pati nekad nav gājusi dārziņā: “Kad mamma mani sāka vest uz bērnudārzu, man piemetās visas iespējamās kaites. Līdz šim tā arī neesmu sapratusi, kāpēc man pašai nepatika iet dārziņā, jo es biju ļoti komunikabla un pat dejoju tautas dejas no divu gadu vecuma.” Toties tagad Kristīne jau astoņu gadus strādā bērnudārzā.  Vienā dienā, 25 gadu vecumā, viņa pieņēma lēmumu – gribu strādāt ar bērniem!

 

Kāds bija Tavs ceļš uz profesiju – bērnudārza audzinātāja?
Pirms es sāku strādāt dārziņā, es biju strādājusi daudz kur citur un man jau bija bakalaura grāds kultūras vadībā. Es biju strādājusi par viesmīli, biju strādājusi veikalā, organizējusi nometnes, gadu biju strādājusi ārzemēs. Man ļoti patika darbs ar cilvēkiem. Kad es biju jaunāka, man patika auklēt arī bērnus – sākot ar savu jaunāko brāli un māsu. Sākumā tas bija piespiedu kārtā, bet pēc tam pieskatīju arī savus māsīcas bērnus un tad jau arī kādu laiku strādāju par auklīti.
Tā kā es biju guvusi jau diezgan plašu ieredzi, mans mērķis bija atrast tādu darbu, kas man ļoti patīk un lai nav tā, ka uz darbu jāiet ar nepatiku. Gandarījums darbā man ir ļoti svarīgs. Un tad kādu dienu - 1. septembrī, laikā, kad es strādāju par viesmīli, man notika klikšķis. Visi apmeklētāji kafejnīcā nāca ar puķēm un svētku tērpiem – tā noskaņo bija tik saviļņojoša! Un tad es izdomāju, ka gribu strādāt bērnudārzā.

 

Tā vienkārši?
Jā. Tajā pašā dienā es aizgāju mājās, sameklēju internetā bērnudārzus, kuros es gribētu strādāt. Es nosūtīju apmēram 10 e-pastus ar savu CV un pieteikumu ar tekstu, ka es zinu, ka man nav pedagoģiskā izglītība, bet ka es ļoti gribu strādāt ar bērniem. Es jau biju vadījusi nometnes un pieskatījusi bērnus, tāpēc es zināju, ka vēlos tieši darbu bērnudārzā.

 

Kādas atbildes Tu saņēmi no dārziņiem?
Es sūtīju pieteikumus uz dārziņiem, kuros vakances nemaz nebija izsludinātas. No 10 nosūtītajiem pieteikumiem man atbildēja apmēram seši dārziņi. Es aizgāju uz kādām trijām pārrunām. Mans mērķis nebija uzriez strādāt par pedagogu, bet vairākos dārziņos jau man piedāvāja uzreiz pedagoga vietu ar domu, lai eju uzreiz mācīties. 
Kad es atnācu uz šo dārziņu, CreaKids, un kad es satiku Dainu, vadītāju, man uzreiz likās, ka šī ir tā vieta, kur es gribētu mēģināt strādāt. Man uzreiz piedāvāja audzinātāja palīga vietu un tad pēc nedēļas es sāku strādāt.

 

Tomēr tagad jau Tu esi pirmsskolas pedagogs?
Jā. Kad es atnācu šeit strādāt, es it kā apzinājos, ka mana alga kā pedagoga palīgam būs mazāka nekā viesmīlei, kur es saņēmu diezgan labu algu. Tāpēc gadu es vēl piestrādāju par viesmīli, taču pēc gada es sapratu, ka es vēlos būt šeit – gan kolektīvs, gan vadība un vide šeit it tādi, kādu es visu laiku esmu meklējusi, tāpēc aizgāju no viesmīles darba. Divus gadus šeit es biju audzinātājas palīgs, bet pēc tam es sapratu, ka iešu arī mācīties pedagoģiju un iestājos universitātē, un kļuvu par skolotāju. Tagad jau esmu ieguvusi pedagoga diplomu un domāju, ka varbūt pēc laika iešu mācīties vēl tālāk – tagad ir iespējas mācīties speciālo pedagoģiju, mūzikas terapiju. Ir daudz iespēju mācīties.

 

Izklausās, ka esi mērķtiecīgi un veiksmīgi virzījusies uz savu profesiju. Tomēr nereti ir dzirdēts, ka pirmsskolas pedagogi ir ļoti nenovērtēti un noguruši. Vai arī Tu kādreiz tā jūties?
Manuprāt, pamats visam ir vienkāršs – ja meklē un dara, tad izdodas un visu var panākt, apgūt un noorganizēt. Piemēram, man hobijs ir tautas dejas, un ar laiku es kļuvu arī par tautas deju skolotāju dārziņā. Es nevaru spriest par to, kā ir strādāt citos dārziņos, arī mans bērns iet šajā dārziņā. Es šeit strādāju jau 8 gadus un tas, kas man CreaKids patīk, ir gan citādākā mācību pieeja, gan programma, kas ir iegūta no norvēģiem. Ja tagad Latvijā sākas jauna kompetenču izglītība Skolas2030, tad mēs jau to lielā mērā darījām visu laiku.  Jau tad, kad es meklēju dārziņu, kurā varētu strādāt, par šo dārziņu bija atsauksmes, ka te viss notiek citādāk. 
Es domāju, ka tā sajūta ir atkarīga no paša cilvēka un šis darbs ir jāstrādā tikai tad, ja tas ir aicinājums to darīt. Tam, lai nopelnītu tikai naudu, ir domāti citi darbi. Darbs ar bērniem tomēr prasa ļoti lielu atdevi, jo galvenais, kāpēc mēs to darām, ir bērni. Tam ir jābūt aicinājumam. 

 

Kas ir pats grūtākais šajā darbā?
(Ilgi domā) Es pat nezinu…! 

 

Varbūt troksnis vai tas, ka vienlaikus pieci bērni kaut ko jautā, vai darbs ar vecākiem?
Noteikti šis darbs ir tikpat daudz kā ar bērniem, tā vecākiem. Visa pamatā ir nepieciešama sadarbība ar vecākiem. Mums ir slēgtā Facbook grupiņa, kur vecāki var sekot līdzi bērnu gaitām. Adaptācijas nedēļā vecāki var palikt kopā ar mazajiem grupiņā. Pats svarīgākais ir tas, lai labi jūtās gan bērns, gan vecāks. Tas ir ļoti pareizs teiciens – ja vecāki nav gatavi bērnu palaist uz dārziņu, tad ar bērnam būs grūti.

 

Reizēm audzinātājas pavada daudz vairāk laika ar bērniem nekā vecāki. Kas ir tas, ko jūs no malas īpaši redzat gribētu pateikt vecākiem?
Darbs ir ļoti aktīvs un daudzpusējs un esmu sapratusi, ka pedagogam ir jāprot pilnīgi viss. Dienas ritmā ir iekļauts viss. Bērnam mēs kļūstam par otro mammu. Tāpēc es gribētu uzsvērt to, cik ļoti svarīga ir vecāku un pedagogu sadarbība. Lai bērns justos pavisam labi, sadarbība ir visa pamatā. Ja vecākiem ir par kaut ko šaubas vai satraukums, kaut vai par vissīkākajiem sīkumiem par to, vai bērnam būs pareizās kurpes kājās, lai nāk un runā ar pedagogiem – piezvana vai atsūta ziņu. Visu var sarunāt! Nav nepieciešams klusībā dusmoties.

 

Kā vari atcerēties visu par visiem bērniem? Vienam bērniņam nevar dot šokolādi, vienu šodien izņems 15.00, bet vēl kādam jāpārvelk zilās kurpītes. Vai tas maz ir iespējams?
Informācijas apjoms tiešām ir milzīgs, tāpēc mums ļoti svarīga ir sadarbība grupiņas pedagogu vidū. Gadās, ka kāds vecāks nodod informāciju vienai audzinātājai, bet otra nav lietas kursā par to. Mēs esam trīs pieaugušie uz visiem bērniem grupiņā un  ir ļoti labi, ka mēs no rīta esam visas trīs un šo informāciju mēs nepalaižam garām. Mums ir arī klade un tabula, kur visu pierakstām vai ierakstām audzinātāju vacap grupiņā. Tāpat pie bērnu skapīšiem mums ir zīmītes, kur vecāki var uzrakstīt to, kas ir jāvelk vai īpaši jāatceras. Tas atvieglo gan skolotāju darbu, gan kalpo vecāku sirdsmieram, ka bērnam mugurā būs īstās drēbes.

 

Kā atpūties un kā neizdedz?
Tā ir, ka pēc darba nedēļas es jūtos ļoti sagurusi, bet, ja tā ir tava sirdslieta, un tas man tā ir, tad tas gandarījums ir neaprakstāms. Nevienā citā darbā tevi nesamīļos 40 reizes dienā vai nepateiks, cik ļoti tevi mīl. Tagad, kad es gaidu bērniņu, man šķiet, ka mans mazais ir samīļots un pārmīļots. Šeit atnākot, es jūtos, ka tā ir mana otrā ģimene – bērni pieķeras gan mums, gan mēs viņiem. Neticu, ka vēl kādā darbā ir tā, ka tik daudz labus vārdus dzirdi tik daudz. Tāpat gandarījums, kad bērni iemācās tik daudzas lietas, ir ļoti liels. Katra bērna izaugsme ir kā apziņa, ka arī es esmu palīdzējusi to viņam apgūt – sākot no sīkām lietām līdz lasīšanai, rakstīšanai. Tā lielā mīlestība un patiesums, kas ir bērnos, ir tā pievienotā vērtība šim darbam. Lai arī ko visi saka, tas tiešām ir vissvarīgākais darbs pasaulē! 
Un zini, kas tomēr ir visgrūtākais šajā darbā? Šajā dārziņā mēs vadām grupiņu no paša sākuma un aizvedam līdz skolai. Tagad es esmu aizvadījusi divas grupiņas līdz skolai, un tajā momenta, kad ir izlaidums, un pēkšņi viņi visi aiziet uz skolu – tas ir kā vienā dienā zaudēt 18 bērnus – viņi aiziet, bet tu paliec. Tas laikam ir tas grūtākais. Ir sajūta, ka daļiņa no sirds aiziet prom. Protams, katrs aiziet savā dzīvē, bet mēs viņus atceramies ilgāk nekā viņi mūs. Pirmajā gadā pēc dārziņa atnāk daudzi, bet pēc tam jau arvien mazāk. Tomēr jau pēc nedēļas vai divām ir jāpārslēdzas uz jaunu grupiņu – no septiņgadniekiem uz divgadniekiem.

 

Ko Tu ieteiktu jaunajiem speciālistiem, kas domā par šo profesiju?
Ja tas tiešām ir aicinājums, es ieteiktu nebaidīties un pamēģināt. Ir grūti tā vienkārši izdomāt, beidzot vidusskolu, vai tev patiks šis darbs vai nē. Ir jānāk un jāmēģina, jo no malas to nevar pateikt, kāds ir šis darbs – radošs, dinamisks. Tas ir darbs, kurā nekad nav garlaicīgi. 

 

Cik viegli bija savienot darbu ar studijām?
Tomēr ideālajā gadījumā man šķiet, ka tas ir jādara paralēli – gan jāmācās, gan jāstrādā profesijā, lai ātrāk būtu saprotams, vai šī lieta tev der. Es domāju, ka ir daudz vieglāk mācīties, ja cilvēks jau strādā tajā vidē. Ir vieglāk saprotams, var vairāk iesaistīties un izpildīt studiju darbus. Es mācījos pa sestdienām, bet man ar slodzi nebija pārāk liela problēma, jo jau iepriekš esmu bijusi aktīva – dejoju tautas dejas, pa vidu piedzima arī mans pirmais bērns. Visa pamatā ir gribēšana un tas, ka tu dari to, kas tev patīk. Es novēlu visiem atrast tādu darbu. Man tomēr pagāja ne tik ilgs laiks, lai saprastu, ko vēlos savā dzīvē darīt. Man bija 25 gadi, kad sāku strādāt dārziņā.

 

Kas vēl Tevi aizrauj šajā darbā?
Liels plus ir svētku laiks. Strādājot ar bērniem, svētki rada dubultu prieku. Septembris, Ziemassvētki, Miķeļa diena, Mārtiņi – visa gatavošanās svētkiem ir īpaša. Visas dziesmas, dzejoļi, rotājumi un kopā būšana – tā jau ir tā īstā svētku sajūta. Pirmssvētku sajūta ir ļoti īpaša – svētki parasti paiet dažu stundu laikā, bet gatavošanos var kārtīgi izbaudīt. Bērni ļoti daudz mācās no mums, bet mēs arī daudz mācāmies no bērniem.

Saistītie raksti